piektdiena, 2011. gada 23. decembris

PĀRSLAS

Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Es atceros kā tagad, stāvu pie loga un skatos kā lielās, pūkainās pārslas krīt. Atceros kā māja smaržo pēc piparkūkām un mandarīniem. Kā braucām pie Sandras tantes un nāca salavecis, un nesa dāvanas, un visi skaitīja dzejoļus. Tā bija tā īstā Ziemassvētku sajūta. Bet pienāk brīdis, kad pazūd sajūta un cilvēki. Vairs nav bērnu smieklu un bezgalīgas skaitām pantiņu straumes, tik lielas, ka beigu beigās pietrūkst dāvanu.
Kā mazs bērns, es joprojām gaidu tās lielās un pūkainās pārslas, jo tad vismaz kaut kas šķiet tā pat kā agrāk, bet tikai uz brīdi, lai gan varbūt ar to brīdi uz brīdi arī pietiek.

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

PARADISE

SAY(ALL I NEED)

Here's something to the people who try their hardest to be good enough for everyone.
Who spend hours reading random quotes to find the right one.
Who listen to the same song dozens of times, because the lyrics mean a lot.
Who deserve so much more than they get and are willing to fight for it.
And who's wish upon a shooting star was wasted on someone that will never care.

sestdiena, 2011. gada 2. jūlijs

WHERE IS MY MIND?

Gāju uz ezeru un netālu no dzelzsceļa sliedēm bija bariņš mazu bērnu. Viņi rotaļājās ap milzīgu kartona kasti kuru, acīmredzot, bija izvilkuši no turpat stāvošās miskastes. Gāju viņiem garām un smējos (par sevi, nevis viņiem), jo atceros, ka kad biju maza darīju kaut ko līdzīgu un bija vienalga ko cilvēki domā. Tagad vienīgais kādēļ tuvojos atkritumu tvertnei ir lai izmestu savas atmiņas. Manā istabā, par to, ka esmu bijusi maza, liecina vien pāris bērnības fotogrāfijas un mīksto rotaļlietu maiss, kas noslēpies kaut kur zem gultas.
Gāju garām tiem bērniem un atcerējos kā ar draudzenēm lasījām pienenes un citas pavasara puķes un uz LSPA kopmītņu trepēm mēģinājām tās notirgot pa 0,20 sant. katrai tantei kas gāja garām (ar onkuļiem vienkārši mamma neļāva runāt). Atceros kā sēdējām sētā līdz vēlai naktij un būvējām ''štābiņus'', un glābām kaķēnus. Ložņājām pa kokiem un nekāpām lejā. Mamma stāstīja, ka sauca mani pusdienās (tieši tā pat kā visas pārējās mammas, bļaujot pa logu), bet es nenāku un nenāku.Nu ko, viņa paliek dusmīga un nāk man pakaļ, bet es izrādās sēžu kokā un ķiķinu par to, ka mamma dusmīga.Viņa mani esot mēģinājusi aizsniegt, bet es pakāpos vēl augstāk. Kā viss beidzās es tā arī nesapratu, laikam jau, ka aizgāju mājās un kārtīgi dabūju pa kaklu. ;D
Tāpēc es smējos par sevi, par to, ka biju tik pat bezrūpīga kā tie kuriem likās, ka kartona kaste ir milzīgs tanks. Gribās viņiem pateikt, lai neizaug tik ātri, jo labāk ir būt mazam. Tāpēc, ka tad kad bijām mazi lielākās sāpes izjutām tad, kad tika nobrāzti ceļgali. Tad mamma bija varonis, jo vienmēr tika ar visu galā.
Tagad konfektes ir pārvērtušās cigaretēs un limonādes alkoholā. Aizsargāties vairs nenozīmē tikai uzvilkt ķiveri galvā, lai nesasistos.Un vienīgā apreibinošā viela vairs nav klepus sīrups.
Te es esmu, desmit dienas no savas pilngadības. Un kāpēc es gribēju ātrāk izaugt? Kur man bija prāts?

svētdiena, 2011. gada 26. jūnijs

I fell apart, but got back up again.

Piepildījums.Pilnība.Tikai jānokārto dažas lietas, kas palikušas nepabeigtas un tad viss būs labi.
Es varu smaidīt, smieties, trakot, jo man ir dēļ kā to darīt. Un man ir tik sasodīti labi.

svētdiena, 2011. gada 12. jūnijs

FEELING

Rokas apvijušās ap ķermeņiem eksperimentē, meklējot vietu kas iekārdina visvairāk.Maigi skūpsti pāraug mežonīgos tajā brīdī, kad tevi satver aiz vidukļa un piespiež cieši pie sienas, tik cieši, ka esi bezspēcīga šī mežonīgā radījuma priekšā.Uz galda stāvošās mantas visas kā viena ir uz zemes. Vienalga par troksni.Esi tikai Tu un Viņš. Iekāre.Maigs lūpu pieskāriens, tik maigs, ka gandrīz nevar just.Viņš jūk prātā. Rokas matos. Lūpas, kakls, krūtis, viduklis...
Atelpa.
Agrai rīta gaismai vīdot viņš atglauž tavus matus.Atver acis. Pirksti slīd pār vaigu, tālāk pa kaklu, roka maigi apķer plecu.Skatiens. Pirksti maigiem pieskārieniem slīd pār muguru, līdz beidzot ar plaukstu viņš tevi pievelk sev cieši klāt. Jūti viņa smaržu.
Miegs.

trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

UZ NEPAREIZĀ CEĻA

Te nu es esmu, nomaldījusies no visa kam jebkad esmu ticējusi.Šķiet, ka nekam nav nozīmes.Līst asaras.Nožēlojami.Liekas, ka esmu kaut kur tumsā, bet blakus nav neviena, kas parādītu ceļu. Lai gan zinu, ka ir, bet tomēr nav. Viss ir savādāk. Grūtāk. Un man sasodīti sāp. Viss sabrūk manu acu priekšā, sapņiem pārvēršoties pelnos.Un es ar visiem spēkiem turos pie pēdējā, kas palicis, cerot nepazaudēt to, kas palīdz man izdzīvot.
Kad zeme zem kājām pazūd, blakus jābūt kādam, kas palīdz nostāvēt.

svētdiena, 2011. gada 22. maijs

trešdiena, 2011. gada 18. maijs

FADE AWAY

Kāds ir noslēpies starp segām un spilveniem.Cik grūti ir saņemt sevi rokās, sapurināt un vēl papildus tam visam iepļaukāt sevi, lai beidzot saprastu, ka šobrīd es čakarēju tikai savu dzīvi, savu nākotni. Stundām ilgi sēžu uz palodzes mēģinot saprast, kas es esmu.Atrast sevi starp visu, kas ir man apkārt. Es gribu prom, bet šoreiz tālāk, daudz tālāk.Tik tālu, ka nevaru atgriezties. Ja godīgi- es negribu atgriezties. Nekad agrāk nav bijis tik liels vienalga. To  var attiecināt uz visiem un visu. Tukšums. Piedodiet tie, kurus esmu sāpinājusi. Pārtrūkst stīga... un viss paliek kluss...

svētdiena, 2011. gada 17. aprīlis

SAULAINĀS DIENAS

Lūdzu? Patiešām lūdzu savu daļu vasaras! Tur ir patiešam labi. Sēdēju pie pirts un vēroju horizontu, gremdējos pagājušajā vasarā, un ar katru brīdi ar vien vairāk man likās, ka no stūra iznāks Alīna ar tējas krūzi.Man viņas tur pietrūkst.
Es izbaudīju šodienu un man patika. Kaut arī biju tur tik neilgi, man pietika. Tur man paliek labāk, tur tik ļoti nesāp... Man atliek tikai aizbraukt un visas manas sliktās emocijas pagaist kā nebijušas, it kā nekas nebūtu bijis. Es esmu ''tīra''!
Grr.

pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis

Katram cilvēkam ir sava vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo.

Daļa no dvēseles. Katru dienu izvēlies patiesību ar kuru dzīvot.Bet katru dienu labprātāk izvēlētos to vēlēšanos, pēc kuras visvairāk alksti.Izvēlies.Izvēle ir viegla.Cik viegli ir tad, kad ir viegli? Tev saka:,, Ej dzīvē ar smaidu!'' , bet dažkārt tā vien šķiet, ka vairs nekad nespēsi pasmaidīt.Tad, kad nekas nav tā kā ir jābūt. Visbiežāk, lai cik dīvaini tas nešķistu, mēs šaustām paši sevi.Mēs esam nelaimīgi tāpēc, ka neļaujam sev būt laimīgiem.Visā ir viens noslēpums. Laimīgam ir jāiemācās būt pašam. Ir jāiemācās piedot otram, galu galā, ir jāiemācās sadzīvot pašam ar sevi, pieņemt sevi. Un tad, kad būsi piedevis pats sev un pieņēmis visu, kā ir, Tu pat nepamanīsi, ka esi izdzīvojis savu kvēlāko vēlēšanos.

Ar mani mazliet klusuma un nakts. Ieelpo pavasara nakti, tev patiks.

Stāsts ar laimīgām beigām.

Smaids visas dienas garumā, vairs nav bail, ka būs nepatīkami stāvēt skolas vestibilā apmainoties nicīgiem skatieniem. Tik viegli un patīkami.
Pie vainas, drīzāk, par palīgu, sestdienas nakts kur ēdām krūtsgalus un lecām ledainā baseinā. Te tagad ir miers, miers viscaur ķermenim, vēlos, lai tā arī paliek. Tagad atkal ir labi. Un vairāk man nav ko teikt.


Un tad tavs smaids,
Kā mirdzošs stars,
Parādījās acu priekšā.
Neredzams citam,
Bet pazīstams man.
Atkal jutos laimīga,
Kā agrāk.
Kad visas mazās lietas likās lielas,
Bet ezers bija okeāns.

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

nav

Te nu es esmu, šķiet, pavisam viena, uz doto brīdi tā arī būtu labāk.Kārtējo reizi pieskribelēju 4lpp ar sevi un savām domām.Izrādās, ka ne viss ir tāds kā šķiet. Ar to arī vajadzētu pietikt, vismaz pagaidām, bet pēc pagaidām, es kliegšu. Es nespēju...
Atskārtu, ka ļoti sen neesmu smējusies pa īstam, jā, ļoti sen. Sāk piemirsties kā ir tad, kad trūkst elpas.
Tagad klusums un mans rīts, par spīti tam, ka man ir istabas biedrs, rīts ir mans un klusums arī.Tas mirklis kad ir visciešākais miegs.Tad ir vislabāk.

sestdiena, 2011. gada 12. marts

champagne in plastic cups

Viens no dīvainajiem vakariem, kad smaidu bez iemesla. Tas ir tik labi, sen tā nav bijis. Ir Marts, semestra vidus.Pēc dažām dienām, aprit vesels gads, kopš esam tā pa īstam.

Es kā vienmēr ar savām random domām, nespējot neko sakarīgi noformulēt.
Jā es esmu.Es esmu šeit.Tēja.
Esmu sapratusi, ka rakstīšana ir kļuvusi par manu daļu, par manu palīgu izturēt.Un pēdējos mēnešus rakstīšana bija tā kas mani turēja, vismaz, kaut kādās, cilvēciska saprāta robežās. Tad nu lai iet. Padalīšos. Tikai kušš. Noslēpumi.



                    Laiks

Tas ir laiks, kas sit pa taustiņiem
mums it kā liekot saprast, piedot,
atgriezties no tālienes.
No jauna atkal mīlēt, mīlēt, mīlēt,
iespējams, pat mūžīgi.
Bez atbildes;
Vai spēka pietiks un cik tas viss ir iespējams?
Atkal akordiem pa seju sitot,
drebuļiem pa ādu.
No bezizejas.
Bet spēka pietiek tikai vienu reizi pateikt :
,,Piedod, bet būšu tava pagātne.''
Saule spīd tāpat un likās kāds to ieraudzīs.
Uz sekundi likās, ka aizies, pazudīs,
lai vairs nekad nesastaptos ar šīm skumjām, kaunu.
Es lūdzu tikai vienu, otru dienu parastas, cilvēka laimes.
Tikai tava ēna paliek man kā piemiņa, par tavām emocijām.
Samīcīta salvete.
Likteņa spēlēta, nežēlīga rulete.
Aizej?!
Lai būtu tā.
Tad es atkal savas sāpes notēlošu priekā.



Šo var pārprast, bet nevajag.Patiess no sirds.

                      Draugam.

Tu esi mans rīts.
Mana tikko aususī saule.
Mana pēcpusdienas svelme un rasas veldze vakarā.
Mans gaiss ko elpot un asaras ko liet.
Tu esi mans domu okeāns,
Mana pazaudētā jūras zvaigzne.
Viena zvaigzne debesīs un milioniem visumā.
Tu esi mana tagadne un būsi mana nākotne.
Manis izteikts vārds, nepiemērotā brīdī.
Mana piedošana.
Tu esi mans viss un nekas.
Mans patiesais un vienīgais.


Ir vēl dikti daudz, bet no tiem, šie ir mīļākie. Jo nozīmīgākie pašai.
Galvenais ir neuztvert visu pārāk padziļināti, tad vieglāk noķert manu domu.


 Grr.

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

Laiks ir tai garajā zālē.

Es paņemšu tevi līdz uz dārzu kur apstājies laiks,kur smarža ap dīvainiem ziediem vijas, bet neizplatās.Ar sīciņiem izpletnīšiem te nolaižas lietus lāses.Laiks ir tai garajā zālē.Tik ļoti gribās prom.Aizbēgt.Aizbēgt no visa. Mazumiņu siltas vasaras saules un kripatu atsvaidzinoša vasaras lietus. Nedaudz pa daudz cilvēku,vārdu,darbu,māju,ielu,luksoforu... Klusītēm, iešmaukties šķūņaugšā un aizmigt sajūtot svaigā siena smaržu.Vakarā sildīties pie krāsns un dzert siltu tēju.

otrdiena, 2011. gada 8. marts

random

Pazust starp acu skatieniem un nepateiktiem vārdiem.Kluss.Iemaldos savā zemapziņā, cerībā redzēt prieku...cerība piepildās. Atminos sevi, divus gadus atpakaļ un man paliek slikti.Tagad varu pasist sev uz pleca un teikt ''malacis''. Ir darītas visneiedomājamākās lietas, ja uzskaitīšu, paliks kauns. Tad bija tik jautri, tagad atskatos un brīnos, ka vispār esmu dzīva. Īstenībā, visa bērnība bija viena traka padarīšana, nesaprotu kā mana māte nesajuka prātā ar mani.
Regulāri noķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst bērnudārza.Īpaši diendusas, nesaprotu, kāpēc es tad nekad negulēju, tas taču ir tik forši. Gribās vēlreiz izbaudīt to brīvību kas bija tad. Lēkāt pa peļķi, kad uz tevi skatās ar smaidu, nevis šķībi lūr it kā tu būtu galīgi izkūkojis prātu. Tāpēc gumijnieki, jo tie man atgādina, ka var lēkāt pa peļķēm.

I will never forget. I will live my life.
Pļukš.

Tikai tumsā gaisma spīd.

Tāpēc, ka vasaras naktis.
Tāpēc, ka skaistas zeķbiksiņas.
Tāpēc, ka ziema un Māris.
Māris.
Tāpēc, ka vasara, vējš, jūra un alus.
Tāpēc, ka nakts.
Tāpēc, ka arī rudens ir skaists.
Tāpēc, ka zaļš.
Tāpēc, ka tur ir silti.
Tāpēc, ka es viņus mīlu.
Tāpēc, ka gaisma.
Tāpēc, ka auksts rīts.
Tāpēc, ka domas.

otrdiena, 2011. gada 1. marts

Smaidu.

Smaidu.
Saprotu, ka man viss vēl ir priekšā, aptveru (mēģinu aptvert) cik patiesībā viss ir...IR.
Nav svarīgi kas notika vakar, nav svarīgi kas notiks rīt. Priekš tam mums ir atmiņas un sapņi. Vai var paskatīties atpakaļ un nenožēlot nevienu dienu?Es domāju, ka nevar, ka nevarēja. Tas kas ir bijis, lai arī cik traki ir bijis, tā ir pieredze, pateicoties kurai es esmu tāda, kāda esmu. Es esmu bagāta, tāpēc, ka man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Man ir tik daudz fantastisku atmiņu.Un man ir tik milzīgs prieks, ka man ir cilvēki, kuri šīs atmiņas devuši. Es esmu laimīga. Patiešām laimīga.