nav

Te nu es esmu, šķiet, pavisam viena, uz doto brīdi tā arī būtu labāk.Kārtējo reizi pieskribelēju 4lpp ar sevi un savām domām.Izrādās, ka ne viss ir tāds kā šķiet. Ar to arī vajadzētu pietikt, vismaz pagaidām, bet pēc pagaidām, es kliegšu. Es nespēju...
Atskārtu, ka ļoti sen neesmu smējusies pa īstam, jā, ļoti sen. Sāk piemirsties kā ir tad, kad trūkst elpas.
Tagad klusums un mans rīts, par spīti tam, ka man ir istabas biedrs, rīts ir mans un klusums arī.Tas mirklis kad ir visciešākais miegs.Tad ir vislabāk.

ZEMES STUNDA

Mēs varam!

champagne in plastic cups

Viens no dīvainajiem vakariem, kad smaidu bez iemesla. Tas ir tik labi, sen tā nav bijis. Ir Marts, semestra vidus.Pēc dažām dienām, aprit vesels gads, kopš esam tā pa īstam.

Es kā vienmēr ar savām random domām, nespējot neko sakarīgi noformulēt.
Jā es esmu.Es esmu šeit.Tēja.
Esmu sapratusi, ka rakstīšana ir kļuvusi par manu daļu, par manu palīgu izturēt.Un pēdējos mēnešus rakstīšana bija tā kas mani turēja, vismaz, kaut kādās, cilvēciska saprāta robežās. Tad nu lai iet. Padalīšos. Tikai kušš. Noslēpumi.



                    Laiks

Tas ir laiks, kas sit pa taustiņiem
mums it kā liekot saprast, piedot,
atgriezties no tālienes.
No jauna atkal mīlēt, mīlēt, mīlēt,
iespējams, pat mūžīgi.
Bez atbildes;
Vai spēka pietiks un cik tas viss ir iespējams?
Atkal akordiem pa seju sitot,
drebuļiem pa ādu.
No bezizejas.
Bet spēka pietiek tikai vienu reizi pateikt :
,,Piedod, bet būšu tava pagātne.''
Saule spīd tāpat un likās kāds to ieraudzīs.
Uz sekundi likās, ka aizies, pazudīs,
lai vairs nekad nesastaptos ar šīm skumjām, kaunu.
Es lūdzu tikai vienu, otru dienu parastas, cilvēka laimes.
Tikai tava ēna paliek man kā piemiņa, par tavām emocijām.
Samīcīta salvete.
Likteņa spēlēta, nežēlīga rulete.
Aizej?!
Lai būtu tā.
Tad es atkal savas sāpes notēlošu priekā.



Šo var pārprast, bet nevajag.Patiess no sirds.

                      Draugam.

Tu esi mans rīts.
Mana tikko aususī saule.
Mana pēcpusdienas svelme un rasas veldze vakarā.
Mans gaiss ko elpot un asaras ko liet.
Tu esi mans domu okeāns,
Mana pazaudētā jūras zvaigzne.
Viena zvaigzne debesīs un milioniem visumā.
Tu esi mana tagadne un būsi mana nākotne.
Manis izteikts vārds, nepiemērotā brīdī.
Mana piedošana.
Tu esi mans viss un nekas.
Mans patiesais un vienīgais.


Ir vēl dikti daudz, bet no tiem, šie ir mīļākie. Jo nozīmīgākie pašai.
Galvenais ir neuztvert visu pārāk padziļināti, tad vieglāk noķert manu domu.


 Grr.

Laiks ir tai garajā zālē.

Es paņemšu tevi līdz uz dārzu kur apstājies laiks,kur smarža ap dīvainiem ziediem vijas, bet neizplatās.Ar sīciņiem izpletnīšiem te nolaižas lietus lāses.Laiks ir tai garajā zālē.Tik ļoti gribās prom.Aizbēgt.Aizbēgt no visa. Mazumiņu siltas vasaras saules un kripatu atsvaidzinoša vasaras lietus. Nedaudz pa daudz cilvēku,vārdu,darbu,māju,ielu,luksoforu... Klusītēm, iešmaukties šķūņaugšā un aizmigt sajūtot svaigā siena smaržu.Vakarā sildīties pie krāsns un dzert siltu tēju.

random

Pazust starp acu skatieniem un nepateiktiem vārdiem.Kluss.Iemaldos savā zemapziņā, cerībā redzēt prieku...cerība piepildās. Atminos sevi, divus gadus atpakaļ un man paliek slikti.Tagad varu pasist sev uz pleca un teikt ''malacis''. Ir darītas visneiedomājamākās lietas, ja uzskaitīšu, paliks kauns. Tad bija tik jautri, tagad atskatos un brīnos, ka vispār esmu dzīva. Īstenībā, visa bērnība bija viena traka padarīšana, nesaprotu kā mana māte nesajuka prātā ar mani.
Regulāri noķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst bērnudārza.Īpaši diendusas, nesaprotu, kāpēc es tad nekad negulēju, tas taču ir tik forši. Gribās vēlreiz izbaudīt to brīvību kas bija tad. Lēkāt pa peļķi, kad uz tevi skatās ar smaidu, nevis šķībi lūr it kā tu būtu galīgi izkūkojis prātu. Tāpēc gumijnieki, jo tie man atgādina, ka var lēkāt pa peļķēm.

I will never forget. I will live my life.

Pļukš.

Tikai tumsā gaisma spīd.

 

Tāpēc, ka vasaras naktis.

Tāpēc, ka skaistas zeķbiksiņas.

Tāpēc, ka ziema un Māris.

Māris.

Tāpēc, ka vasara, vējš, jūra un alus.

Tāpēc, ka nakts.

Tāpēc, ka arī rudens ir skaists.

Tāpēc, ka zaļš.

Tāpēc, ka tur ir silti.

Tāpēc, ka es viņus mīlu.

Tāpēc, ka gaisma.

Tāpēc, ka auksts rīts.

Tāpēc, ka domas.

Smaidu.

Smaidu.
Saprotu, ka man viss vēl ir priekšā, aptveru (mēģinu aptvert) cik patiesībā viss ir...IR.
Nav svarīgi kas notika vakar, nav svarīgi kas notiks rīt. Priekš tam mums ir atmiņas un sapņi. Vai var paskatīties atpakaļ un nenožēlot nevienu dienu?Es domāju, ka nevar, ka nevarēja. Tas kas ir bijis, lai arī cik traki ir bijis, tā ir pieredze, pateicoties kurai es esmu tāda, kāda esmu. Es esmu bagāta, tāpēc, ka man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Man ir tik daudz fantastisku atmiņu.Un man ir tik milzīgs prieks, ka man ir cilvēki, kuri šīs atmiņas devuši. Es esmu laimīga. Patiešām laimīga.