piektdiena, 2011. gada 23. decembris

PĀRSLAS

Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Es atceros kā tagad, stāvu pie loga un skatos kā lielās, pūkainās pārslas krīt. Atceros kā māja smaržo pēc piparkūkām un mandarīniem. Kā braucām pie Sandras tantes un nāca salavecis, un nesa dāvanas, un visi skaitīja dzejoļus. Tā bija tā īstā Ziemassvētku sajūta. Bet pienāk brīdis, kad pazūd sajūta un cilvēki. Vairs nav bērnu smieklu un bezgalīgas skaitām pantiņu straumes, tik lielas, ka beigu beigās pietrūkst dāvanu.
Kā mazs bērns, es joprojām gaidu tās lielās un pūkainās pārslas, jo tad vismaz kaut kas šķiet tā pat kā agrāk, bet tikai uz brīdi, lai gan varbūt ar to brīdi uz brīdi arī pietiek.