otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

VIEGLĀK ELPOT

Likās,ka paliek vieglāk elpot,ka smagums no krūtīm paceļas un lido prom. Tur smieties bija viegli. Ar basajām pēdām pa smiltīm, just, ka tuvojas lietus. Roku maigi noglaust gar smilgām un ieraudzīt zāles smaržu. Apgulties pļavā veroties zilajās debesīs. Redzēt pāri lidojošus putnus un izjust brīvību. Uzlēkt uz kāda mākoņa malas un redzēt pasauli no augšas. Tur cilvēki kā mazi,muļķīgi radījumi kaut kur skrien un kaut kur steidzas, pašiem nesaprotot kur. Vērojot pati attopos,ak esmu viens no cilvēkiem un kaut kur skrienu, kaut ko daru, pati nesaprotot ko.Vai ir grūti apstāties? Un atbilde ir - jā. Tā īsti nedomāt par to kurp doties un kāpēc, bet vienkārši iet. Iet līdz sajust sāpes papēžos no asās zāles,kas iegriezusies dziļi vecajās rētās. Laikam ejot paliek vieglāk, bet pie malas apstājoties atskatīties, atmiņas kā āmurs smagi sit. Tad krītot nekurienē pazūdi pa gabaliņam vien. Kādā brīdī saproti,ka  nekad vairs nebūsi tas kas agrāk, ka viss vairs nebūs tā kā agrāk! Tad asaras sāk plūst pār vaigiem, jo pat kritienam vairs spēka nepietiek.Gaisu piepilda tukšums un sajūtu vairs nav. Pazudis gan prieks kas bija sākumā, gan skumjas kas pēc tam. Desmit centimetrus virs zemes, pilnīgā klusumā. Viss atkal sāksies ar vieglu vēja pūsmu un sajutīsi rasas lāsi zālē agrā rītausmā. Pavisam lēni, lenām garā diena pildīsies ar ēnām. Tad sejā atkal parādīsies smaids. Pa vecajām pēdām ejot ceļš vieglāks šķiet. Tik nepieļaut tās pašas kļūdas,lai pa ceļu ejot vieglāk elpot šķiet.

otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

NEVER HAPPILY EVER AFTER

Galvā milzīga domu putra, kas uz doto brīdi neļauj pat gulēt.
How can I love when can I can't even move when i'm thinking about love?
Vai ar pus otru gadu lielu atstarpi pietiek, lai atkal gribētu satikt kādu? Kādu kura skavās iemigt? Kā būt pārliecinātam, ka esi tam gatavs? Jā, protams, labajiem mirkļiem jā, bet kas nāk pēc tam? Un kur paliks bailes vienā brīdī pamosties un saprast, ka blakus neviena nav. Iespējams tās ir vienkārši bailes atkal iemīlēties, jo pēc pēdējās reizes nervu sistēma vēl joprojām nav īsti atkopusies?
Mums sen būtu jābūt sapratušiem, ka nepastāv nekāds ''happily ever after'' un ''they died at the same day'''. Kāpēc mēs vienmēr noticam tām pasakām, jo galu galā, labākajā gadījumā, pēc 20 gadu kopdzīves, kad visa veida pievilkšanās būs pazudusi, vienīgais dēļ kā neizšķirsies bus bailes no tā, ka citu vienkārši neatradīsi.
Un jau atkal, vai ir jēga vēl vienam never happily ever after?