tag:blogger.com,1999:blog-24988493502308486362024-03-18T21:39:57.797-07:00Surrounded by silenceilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.comBlogger22125tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-21964625712055974762012-06-26T12:27:00.001-07:002012-06-26T12:27:44.693-07:00VIEGLĀK ELPOTLikās,ka paliek vieglāk elpot,ka smagums no krūtīm paceļas un lido prom. Tur smieties bija viegli. Ar basajām pēdām pa smiltīm, just, ka tuvojas lietus. Roku maigi noglaust gar smilgām un ieraudzīt zāles smaržu. Apgulties pļavā veroties zilajās debesīs. Redzēt pāri lidojošus putnus un izjust brīvību. Uzlēkt uz kāda mākoņa malas un redzēt pasauli no augšas. Tur cilvēki kā mazi,muļķīgi radījumi kaut kur skrien un kaut kur steidzas, pašiem nesaprotot kur. Vērojot pati attopos,ak esmu viens no cilvēkiem un kaut kur skrienu, kaut ko daru, pati nesaprotot ko.Vai ir grūti apstāties? Un atbilde ir - jā. Tā īsti nedomāt par to kurp doties un kāpēc, bet vienkārši iet. Iet līdz sajust sāpes papēžos no asās zāles,kas iegriezusies dziļi vecajās rētās. Laikam ejot paliek vieglāk, bet pie malas apstājoties atskatīties, atmiņas kā āmurs smagi sit. Tad krītot nekurienē pazūdi pa gabaliņam vien. Kādā brīdī saproti,ka nekad vairs nebūsi tas kas agrāk, ka viss vairs nebūs tā kā agrāk! Tad asaras sāk plūst pār vaigiem, jo pat kritienam vairs spēka nepietiek.Gaisu piepilda tukšums un sajūtu vairs nav. Pazudis gan prieks kas bija sākumā, gan skumjas kas pēc tam. Desmit centimetrus virs zemes, pilnīgā klusumā. Viss atkal sāksies ar vieglu vēja pūsmu un sajutīsi rasas lāsi zālē agrā rītausmā. Pavisam lēni, lenām garā diena pildīsies ar ēnām. Tad sejā atkal parādīsies smaids. Pa vecajām pēdām ejot ceļš vieglāks šķiet. Tik nepieļaut tās pašas kļūdas,lai pa ceļu ejot vieglāk elpot šķiet.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-20806829477133719852012-01-03T16:24:00.000-08:002012-01-03T16:34:19.167-08:00NEVER HAPPILY EVER AFTERGalvā milzīga domu putra, kas uz doto brīdi neļauj pat gulēt.<br />
How can I love when can I can't even move when i'm thinking about love?<br />
Vai ar pus otru gadu lielu atstarpi pietiek, lai atkal gribētu satikt kādu? Kādu kura skavās iemigt? Kā būt pārliecinātam, ka esi tam gatavs? Jā, protams, labajiem mirkļiem jā, bet kas nāk pēc tam? Un kur paliks bailes vienā brīdī pamosties un saprast, ka blakus neviena nav. Iespējams tās ir vienkārši bailes atkal iemīlēties, jo pēc pēdējās reizes nervu sistēma vēl joprojām nav īsti atkopusies?<br />
Mums sen būtu jābūt sapratušiem, ka nepastāv nekāds ''happily ever after'' un ''they died at the same day'''. Kāpēc mēs vienmēr noticam tām pasakām, jo galu galā, labākajā gadījumā, pēc 20 gadu kopdzīves, kad visa veida pievilkšanās būs pazudusi, vienīgais dēļ kā neizšķirsies bus bailes no tā, ka citu vienkārši neatradīsi.<br />
Un jau atkal, vai ir jēga vēl vienam <i>never happily ever after</i>?ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-61359077423332882102011-12-23T12:44:00.000-08:002011-12-23T12:44:01.584-08:00PĀRSLASCik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista<br />
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!<br />
<br />
Es atceros kā tagad, stāvu pie loga un skatos kā lielās, pūkainās pārslas krīt. Atceros kā māja smaržo pēc piparkūkām un mandarīniem. Kā braucām pie Sandras tantes un nāca salavecis, un nesa dāvanas, un visi skaitīja dzejoļus. Tā bija tā īstā Ziemassvētku sajūta. Bet pienāk brīdis, kad pazūd sajūta un cilvēki. Vairs nav bērnu smieklu un bezgalīgas skaitām pantiņu straumes, tik lielas, ka beigu beigās pietrūkst dāvanu.<br />
Kā mazs bērns, es joprojām gaidu tās lielās un pūkainās pārslas, jo tad vismaz kaut kas šķiet tā pat kā agrāk, bet tikai uz brīdi, lai gan varbūt ar to brīdi uz brīdi arī pietiek.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-66773112875308293482011-10-17T12:37:00.001-07:002011-10-17T12:37:51.430-07:00PARADISE<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><iframe allowfullscreen='allowfullscreen' webkitallowfullscreen='webkitallowfullscreen' mozallowfullscreen='mozallowfullscreen' width='320' height='266' src='https://www.youtube.com/embed/J6ZWlDks0nQ?feature=player_embedded' frameborder='0'></iframe></div>ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-50327898875673324252011-10-17T05:04:00.000-07:002011-10-17T05:04:56.378-07:00SAY(ALL I NEED)Here's something to the people who try their hardest to be good enough for everyone.<br />
Who spend hours reading random quotes to find the right one.<br />
Who listen to the same song dozens of times, because the lyrics mean a lot.<br />
Who deserve so much more than they get and are willing to fight for it.<br />
And who's wish upon a shooting star was wasted on someone that will never care.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-60892936786014547142011-07-04T15:12:00.000-07:002011-07-04T15:12:17.414-07:00I'm here. I live. I love.<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj5lm-tYGatBFXgYaQgpa4m_z_rUwTyErIbsZOmqMONLQvC2XkzGc03i4uZ8jUvIPR8EL6syUrpULxyshmlj6y59QG0eSK1rK1TDOQX6WptTvnFpow7ywe8W08OJmQ2fWOOKLWmOk41LLQ/s1600/zemenites+043.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="192" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj5lm-tYGatBFXgYaQgpa4m_z_rUwTyErIbsZOmqMONLQvC2XkzGc03i4uZ8jUvIPR8EL6syUrpULxyshmlj6y59QG0eSK1rK1TDOQX6WptTvnFpow7ywe8W08OJmQ2fWOOKLWmOk41LLQ/s320/zemenites+043.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiTT095CWcw4lVdLxyxCCbRi79OgpraerXUPNdolk0RhCA_Z3OKbgZDv-fBIzqslYQ77jto-WkZeDidr4s-mLmnm3OU_aa6bIxketRDFuNd2JSirUjaB6rsh68kMUIhLr5SbrRS7VtwLDY/s1600/Untitled+1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiTT095CWcw4lVdLxyxCCbRi79OgpraerXUPNdolk0RhCA_Z3OKbgZDv-fBIzqslYQ77jto-WkZeDidr4s-mLmnm3OU_aa6bIxketRDFuNd2JSirUjaB6rsh68kMUIhLr5SbrRS7VtwLDY/s320/Untitled+1.jpg" width="165" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://4.bp.blogspot.com/-PKeXkz23lR4/ThI6nIEi_AI/AAAAAAAAAEA/cto2WpRQ-L8/s1600/Untitled+2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="282" src="http://4.bp.blogspot.com/-PKeXkz23lR4/ThI6nIEi_AI/AAAAAAAAAEA/cto2WpRQ-L8/s320/Untitled+2.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjrumcwfRFq5Yj6geVtx0sIY6lYyXgtPsc_iuoQhTVTEOcPtMSAmZLyDYQBfAQXtMpLp_nKaYhE2UzKxePCj_a97ILtPHdYXuAmiSpmv3n3lzoMGNHC3FgUdHFGKNfdFDKFCPtmuknbNm4/s1600/zemenites+030.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="209" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjrumcwfRFq5Yj6geVtx0sIY6lYyXgtPsc_iuoQhTVTEOcPtMSAmZLyDYQBfAQXtMpLp_nKaYhE2UzKxePCj_a97ILtPHdYXuAmiSpmv3n3lzoMGNHC3FgUdHFGKNfdFDKFCPtmuknbNm4/s320/zemenites+030.jpg" width="320" /></a></div>ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-57157308293667831352011-07-02T11:41:00.000-07:002011-07-02T11:41:57.782-07:00WHERE IS MY MIND?Gāju uz ezeru un netālu no dzelzsceļa sliedēm bija bariņš mazu bērnu. Viņi rotaļājās ap milzīgu kartona kasti kuru, acīmredzot, bija izvilkuši no turpat stāvošās miskastes. Gāju viņiem garām un smējos (par sevi, nevis viņiem), jo atceros, ka kad biju maza darīju kaut ko līdzīgu un bija vienalga ko cilvēki domā. Tagad vienīgais kādēļ tuvojos atkritumu tvertnei ir lai izmestu savas atmiņas. Manā istabā, par to, ka esmu bijusi maza, liecina vien pāris bērnības fotogrāfijas un mīksto rotaļlietu maiss, kas noslēpies kaut kur zem gultas.<br />
Gāju garām tiem bērniem un atcerējos kā ar draudzenēm lasījām pienenes un citas pavasara puķes un uz LSPA kopmītņu trepēm mēģinājām tās notirgot pa 0,20 sant. katrai tantei kas gāja garām (ar onkuļiem vienkārši mamma neļāva runāt). Atceros kā sēdējām sētā līdz vēlai naktij un būvējām ''štābiņus'', un glābām kaķēnus. Ložņājām pa kokiem un nekāpām lejā. Mamma stāstīja, ka sauca mani pusdienās (tieši tā pat kā visas pārējās mammas, bļaujot pa logu), bet es nenāku un nenāku.Nu ko, viņa paliek dusmīga un nāk man pakaļ, bet es izrādās sēžu kokā un ķiķinu par to, ka mamma dusmīga.Viņa mani esot mēģinājusi aizsniegt, bet es pakāpos vēl augstāk. Kā viss beidzās es tā arī nesapratu, laikam jau, ka aizgāju mājās un kārtīgi dabūju pa kaklu. ;D<br />
Tāpēc es smējos par sevi, par to, ka biju tik pat bezrūpīga kā tie kuriem likās, ka kartona kaste ir milzīgs tanks. Gribās viņiem pateikt, lai neizaug tik ātri, jo labāk ir būt mazam. Tāpēc, ka tad kad bijām mazi lielākās sāpes izjutām tad, kad tika nobrāzti ceļgali. Tad mamma bija varonis, jo vienmēr tika ar visu galā.<br />
Tagad konfektes ir pārvērtušās cigaretēs un limonādes alkoholā. Aizsargāties vairs nenozīmē tikai uzvilkt ķiveri galvā, lai nesasistos.Un vienīgā apreibinošā viela vairs nav klepus sīrups.<br />
Te es esmu, desmit dienas no savas pilngadības. Un kāpēc es gribēju ātrāk izaugt? Kur man bija prāts?ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-11932368333625234662011-06-26T16:01:00.000-07:002011-06-26T16:01:05.735-07:00I fell apart, but got back up again.Piepildījums.Pilnība.Tikai jānokārto dažas lietas, kas palikušas nepabeigtas un tad viss būs labi.<br />
Es varu smaidīt, smieties, trakot, jo man ir dēļ kā to darīt. Un man ir tik sasodīti labi.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-66334474951579178942011-06-12T17:51:00.000-07:002011-06-12T17:51:04.471-07:00FEELINGRokas apvijušās ap ķermeņiem eksperimentē, meklējot vietu kas iekārdina visvairāk.Maigi skūpsti pāraug mežonīgos tajā brīdī, kad tevi satver aiz vidukļa un piespiež cieši pie sienas, tik cieši, ka esi bezspēcīga šī mežonīgā radījuma priekšā.Uz galda stāvošās mantas visas kā viena ir uz zemes. Vienalga par troksni.Esi tikai Tu un Viņš. Iekāre.Maigs lūpu pieskāriens, tik maigs, ka gandrīz nevar just.Viņš jūk prātā. Rokas matos. Lūpas, kakls, krūtis, viduklis...<br />
Atelpa. <br />
Agrai rīta gaismai vīdot viņš atglauž tavus matus.Atver acis. Pirksti slīd pār vaigu, tālāk pa kaklu, roka maigi apķer plecu.Skatiens. Pirksti maigiem pieskārieniem slīd pār muguru, līdz beidzot ar plaukstu viņš tevi pievelk sev cieši klāt. Jūti viņa smaržu.<br />
Miegs.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-18000266264695247832011-06-01T15:36:00.000-07:002011-06-01T15:36:56.496-07:00UZ NEPAREIZĀ CEĻATe nu es esmu, nomaldījusies no visa kam jebkad esmu ticējusi.Šķiet, ka nekam nav nozīmes.Līst asaras.Nožēlojami.Liekas, ka esmu kaut kur tumsā, bet blakus nav neviena, kas parādītu ceļu. Lai gan zinu, ka ir, bet tomēr nav. Viss ir savādāk. Grūtāk. Un man sasodīti sāp. Viss sabrūk manu acu priekšā, sapņiem pārvēršoties pelnos.Un es ar visiem spēkiem turos pie pēdējā, kas palicis, cerot nepazaudēt to, kas palīdz man izdzīvot.<br />
Kad zeme zem kājām pazūd, blakus jābūt kādam, kas palīdz nostāvēt.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-53354139298264389572011-05-22T14:34:00.000-07:002011-05-22T14:34:33.279-07:00ALL WE ARESasodīts! Man pietrūkst, ļoti. Grūtākā dienas daļa ir apzināties, ka nesatikšu viņus.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-20381205928548341912011-05-18T15:54:00.000-07:002011-05-18T15:54:19.106-07:00FADE AWAYKāds ir noslēpies starp segām un spilveniem.Cik grūti ir saņemt sevi rokās, sapurināt un vēl papildus tam visam iepļaukāt sevi, lai beidzot saprastu, ka šobrīd es čakarēju tikai savu dzīvi, savu nākotni. Stundām ilgi sēžu uz palodzes mēģinot saprast, kas es esmu.Atrast sevi starp visu, kas ir man apkārt. Es gribu prom, bet šoreiz tālāk, daudz tālāk.Tik tālu, ka nevaru atgriezties. Ja godīgi- es negribu atgriezties. Nekad agrāk nav bijis tik liels vienalga. To var attiecināt uz visiem un visu. Tukšums. Piedodiet tie, kurus esmu sāpinājusi. Pārtrūkst stīga... un viss paliek kluss...ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-66823001905111860782011-04-17T11:34:00.000-07:002011-04-17T11:34:16.071-07:00SAULAINĀS DIENASLūdzu? Patiešām lūdzu savu daļu vasaras! Tur ir patiešam labi. Sēdēju pie pirts un vēroju horizontu, gremdējos pagājušajā vasarā, un ar katru brīdi ar vien vairāk man likās, ka no stūra iznāks Alīna ar tējas krūzi.Man viņas tur pietrūkst.<br />
Es izbaudīju šodienu un man patika. Kaut arī biju tur tik neilgi, man pietika. Tur man paliek labāk, tur tik ļoti nesāp... Man atliek tikai aizbraukt un visas manas sliktās emocijas pagaist kā nebijušas, it kā nekas nebūtu bijis. Es esmu ''tīra''!<br />
Grr.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-75049339320681961442011-04-04T17:21:00.000-07:002011-04-04T17:21:07.963-07:00Katram cilvēkam ir sava vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo.Daļa no dvēseles. Katru dienu izvēlies patiesību ar kuru dzīvot.Bet katru dienu labprātāk izvēlētos to vēlēšanos, pēc kuras visvairāk alksti.Izvēlies.Izvēle ir viegla.Cik viegli ir tad, kad ir viegli? Tev saka:,, Ej dzīvē ar smaidu!'' , bet dažkārt tā vien šķiet, ka vairs nekad nespēsi pasmaidīt.Tad, kad nekas nav tā kā ir jābūt. Visbiežāk, lai cik dīvaini tas nešķistu, mēs šaustām paši sevi.Mēs esam nelaimīgi tāpēc, ka neļaujam sev būt laimīgiem.Visā ir viens noslēpums. Laimīgam ir jāiemācās būt pašam. Ir jāiemācās piedot otram, galu galā, ir jāiemācās sadzīvot pašam ar sevi, pieņemt sevi. Un tad, kad būsi piedevis pats sev un pieņēmis visu, kā ir, Tu pat nepamanīsi, ka esi izdzīvojis savu kvēlāko vēlēšanos.<br />
<br />
Ar mani mazliet klusuma un nakts. Ieelpo pavasara nakti, tev patiks.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-16721443126906126792011-04-04T13:09:00.000-07:002011-04-05T09:35:42.120-07:00Stāsts ar laimīgām beigām.Smaids visas dienas garumā, vairs nav bail, ka būs nepatīkami stāvēt skolas vestibilā apmainoties nicīgiem skatieniem. Tik viegli un patīkami.<br />
Pie vainas, drīzāk, par palīgu, sestdienas nakts kur ēdām krūtsgalus un lecām ledainā baseinā. Te tagad ir miers, miers viscaur ķermenim, vēlos, lai tā arī paliek. Tagad atkal ir labi. Un vairāk man nav ko teikt.<br />
<br />
<br />
Un tad tavs smaids,<br />
Kā mirdzošs stars,<br />
Parādījās acu priekšā.<br />
Neredzams citam,<br />
Bet pazīstams man.<br />
Atkal jutos laimīga,<br />
Kā agrāk.<br />
Kad visas mazās lietas likās lielas,<br />
Bet ezers bija okeāns.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-20458959091069217892011-03-24T20:44:00.000-07:002011-03-24T20:44:42.399-07:00navTe nu es esmu, šķiet, pavisam viena, uz doto brīdi tā arī būtu labāk.Kārtējo reizi pieskribelēju 4lpp ar sevi un savām domām.Izrādās, ka ne viss ir tāds kā šķiet. Ar to arī vajadzētu pietikt, vismaz pagaidām, bet pēc pagaidām, es kliegšu. Es nespēju...<br />
Atskārtu, ka ļoti sen neesmu smējusies pa īstam, jā, ļoti sen. Sāk piemirsties kā ir tad, kad trūkst elpas.<br />
Tagad klusums un mans rīts, par spīti tam, ka man ir istabas biedrs, rīts ir mans un klusums arī.Tas mirklis kad ir visciešākais miegs.Tad ir vislabāk.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-58189017966978767762011-03-15T08:50:00.000-07:002011-03-15T08:50:36.112-07:00ZEMES STUNDA<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><iframe allowfullscreen='allowfullscreen' webkitallowfullscreen='webkitallowfullscreen' mozallowfullscreen='mozallowfullscreen' width='320' height='266' src='https://www.youtube.com/embed/4Mxjbip6y04?feature=player_embedded' frameborder='0'></iframe></div><br />
<br />
Mēs varam!ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-67677848433331329782011-03-12T15:46:00.000-08:002011-03-12T15:46:24.411-08:00champagne in plastic cupsViens no dīvainajiem vakariem, kad smaidu bez iemesla. Tas ir tik labi, sen tā nav bijis. Ir Marts, semestra vidus.Pēc dažām dienām, aprit vesels gads, kopš esam tā pa īstam.<br />
<br />
Es kā vienmēr ar savām random domām, nespējot neko sakarīgi noformulēt.<br />
Jā es esmu.Es esmu šeit.Tēja. <br />
Esmu sapratusi, ka rakstīšana ir kļuvusi par manu daļu, par manu palīgu izturēt.Un pēdējos mēnešus rakstīšana bija tā kas mani turēja, vismaz, kaut kādās, cilvēciska saprāta robežās. Tad nu lai iet. Padalīšos. Tikai kušš. Noslēpumi.<br />
<br />
<br />
<br />
Laiks<br />
<br />
Tas ir laiks, kas sit pa taustiņiem<br />
mums it kā liekot saprast, piedot,<br />
atgriezties no tālienes.<br />
No jauna atkal mīlēt, mīlēt, mīlēt,<br />
iespējams, pat mūžīgi.<br />
Bez atbildes;<br />
Vai spēka pietiks un cik tas viss ir iespējams?<br />
Atkal akordiem pa seju sitot,<br />
drebuļiem pa ādu.<br />
No bezizejas.<br />
Bet spēka pietiek tikai vienu reizi pateikt :<br />
,,Piedod, bet būšu tava pagātne.''<br />
Saule spīd tāpat un likās kāds to ieraudzīs.<br />
Uz sekundi likās, ka aizies, pazudīs,<br />
lai vairs nekad nesastaptos ar šīm skumjām, kaunu.<br />
Es lūdzu tikai vienu, otru dienu parastas, cilvēka laimes.<br />
Tikai tava ēna paliek man kā piemiņa, par tavām emocijām.<br />
Samīcīta salvete.<br />
Likteņa spēlēta, nežēlīga rulete.<br />
Aizej?!<br />
Lai būtu tā.<br />
Tad es atkal savas sāpes notēlošu priekā.<br />
<br />
<br />
<br />
Šo var pārprast, bet nevajag.Patiess no sirds.<br />
<br />
Draugam.<br />
<br />
Tu esi mans rīts.<br />
Mana tikko aususī saule.<br />
Mana pēcpusdienas svelme un rasas veldze vakarā.<br />
Mans gaiss ko elpot un asaras ko liet.<br />
Tu esi mans domu okeāns,<br />
Mana pazaudētā jūras zvaigzne.<br />
Viena zvaigzne debesīs un milioniem visumā.<br />
Tu esi mana tagadne un būsi mana nākotne.<br />
Manis izteikts vārds, nepiemērotā brīdī.<br />
Mana piedošana.<br />
Tu esi mans viss un nekas.<br />
Mans patiesais un vienīgais.<br />
<br />
<br />
Ir vēl dikti daudz, bet no tiem, šie ir mīļākie. Jo nozīmīgākie pašai.<br />
Galvenais ir neuztvert visu pārāk padziļināti, tad vieglāk noķert manu domu.<br />
<br />
<br />
Grr.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-88975039447212623632011-03-10T01:54:00.000-08:002011-03-10T01:54:08.588-08:00Laiks ir tai garajā zālē.Es paņemšu tevi līdz uz dārzu kur apstājies laiks,kur smarža ap dīvainiem ziediem vijas, bet neizplatās.Ar sīciņiem izpletnīšiem te nolaižas lietus lāses.Laiks ir tai garajā zālē.Tik ļoti gribās prom.Aizbēgt.Aizbēgt no visa. Mazumiņu siltas vasaras saules un kripatu atsvaidzinoša vasaras lietus. Nedaudz pa daudz cilvēku,vārdu,darbu,māju,ielu,luksoforu... Klusītēm, iešmaukties šķūņaugšā un aizmigt sajūtot svaigā siena smaržu.Vakarā sildīties pie krāsns un dzert siltu tēju.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-86953348978323929652011-03-08T13:23:00.000-08:002011-03-08T13:23:33.691-08:00randomPazust starp acu skatieniem un nepateiktiem vārdiem.Kluss.Iemaldos savā zemapziņā, cerībā redzēt prieku...cerība piepildās. Atminos sevi, divus gadus atpakaļ un man paliek slikti.Tagad varu pasist sev uz pleca un teikt ''malacis''. Ir darītas visneiedomājamākās lietas, ja uzskaitīšu, paliks kauns. Tad bija tik jautri, tagad atskatos un brīnos, ka vispār esmu dzīva. Īstenībā, visa bērnība bija viena traka padarīšana, nesaprotu kā mana māte nesajuka prātā ar mani.<br />
Regulāri noķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst bērnudārza.Īpaši diendusas, nesaprotu, kāpēc es tad nekad negulēju, tas taču ir tik forši. Gribās vēlreiz izbaudīt to brīvību kas bija tad. Lēkāt pa peļķi, kad uz tevi skatās ar smaidu, nevis šķībi lūr it kā tu būtu galīgi izkūkojis prātu. Tāpēc gumijnieki, jo tie man atgādina, ka var lēkāt pa peļķēm.<br />
<br />
I will never forget. I will live my life.<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://farm4.static.flickr.com/3408/3554268890_277865c6c1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="213" src="http://farm4.static.flickr.com/3408/3554268890_277865c6c1.jpg" width="320" /></a></div>Pļukš.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-57557219002297355352011-03-08T10:06:00.000-08:002011-03-08T10:19:25.362-08:00Tikai tumsā gaisma spīd.<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCCe5Ym-h15yR3KfpfJ92Tsh74P8P6tM5y7Z9HFJVuR3jrjlJRxG3ZC0kFwaZS9UksxTc5ZUSLlTi-WM6u1hfdMgKtW8EBL1nEvHPrQGRSjIrRzh4J_Pv1CpdXwDYimznA9oczZQaXoiI/s1600/bloody+012.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhCCe5Ym-h15yR3KfpfJ92Tsh74P8P6tM5y7Z9HFJVuR3jrjlJRxG3ZC0kFwaZS9UksxTc5ZUSLlTi-WM6u1hfdMgKtW8EBL1nEvHPrQGRSjIrRzh4J_Pv1CpdXwDYimznA9oczZQaXoiI/s320/bloody+012.jpg" width="261" /> </a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">Tāpēc, ka vasaras naktis.</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEglb2-JojbfcAXV_f2z1R2URHV4Mu0sVk1qdQTTiCGe5ijuueTyAUTyTgtBaFqpsquGfjoxjY3zTd8IBq_kL5obMm7JiyOV3xLJzU-iiicq83ZdnQD8yYXDDmthROuEMCYvFdghflcV9vQ/s1600/Alina+fotosesija+128.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEglb2-JojbfcAXV_f2z1R2URHV4Mu0sVk1qdQTTiCGe5ijuueTyAUTyTgtBaFqpsquGfjoxjY3zTd8IBq_kL5obMm7JiyOV3xLJzU-iiicq83ZdnQD8yYXDDmthROuEMCYvFdghflcV9vQ/s320/Alina+fotosesija+128.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka skaistas zeķbiksiņas.</td></tr>
</tbody></table><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhd6oQAaVjhtipS1wiLVPbIT7eOsWd8L1K6RLH6eSw4oTXLxtGynDxTGE1TBdxrgoSiVvel-VHRiB_9N9JHqWfzfDnF0copZH4jC6GRyU2hyMHnk5YjYq0Go_fUaW79ThwanI6Xf9hTTpw/s1600/pedo+391.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhd6oQAaVjhtipS1wiLVPbIT7eOsWd8L1K6RLH6eSw4oTXLxtGynDxTGE1TBdxrgoSiVvel-VHRiB_9N9JHqWfzfDnF0copZH4jC6GRyU2hyMHnk5YjYq0Go_fUaW79ThwanI6Xf9hTTpw/s320/pedo+391.jpg" width="214" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka ziema un Māris.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEguzI2C9MzgNtO49Pw1BUMod_XFZX_v-Wb5jKq4dvGE1ohLFiqDvu_vRxYMUnl0meAqQtbLQrNXAgWbJTNpSQPWwCcibjgKWJHj_0byzRyYxAgweNSSmOA11FFZRrBMk4Dhd6eRG23TZ6M/s1600/pedo+410.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="262" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEguzI2C9MzgNtO49Pw1BUMod_XFZX_v-Wb5jKq4dvGE1ohLFiqDvu_vRxYMUnl0meAqQtbLQrNXAgWbJTNpSQPWwCcibjgKWJHj_0byzRyYxAgweNSSmOA11FFZRrBMk4Dhd6eRG23TZ6M/s320/pedo+410.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Māris.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjB373g3hMxbP71zvjQaXz_nZIey8c7XwgRtO6vm3cxdHMbmO3zr4MOmjOI32C9Zq43IXZqzJ8Z6MBp0jW4LZyb_x11A2T_eMsDa6bI4SMEyKhj8V9iEeuuZC1cOnaSWyM44KzTJvDN9_M/s1600/piektdienaaah+127.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjB373g3hMxbP71zvjQaXz_nZIey8c7XwgRtO6vm3cxdHMbmO3zr4MOmjOI32C9Zq43IXZqzJ8Z6MBp0jW4LZyb_x11A2T_eMsDa6bI4SMEyKhj8V9iEeuuZC1cOnaSWyM44KzTJvDN9_M/s320/piektdienaaah+127.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka vasara, vējš, jūra un alus.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh3CahTyWLN0ZxZv6wcA1Iimsb3Bj-Y9gMNAF9vdZJywu5A6cF3pCWNQcAqniqQxbPfAcmeT4M5qHmlJLT7BwAMI8lRFcNT2B-IKKKHkDZzATsU_av3CYJyY5CcWj8lyavlINhUylm8uu4/s1600/septembris+055.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh3CahTyWLN0ZxZv6wcA1Iimsb3Bj-Y9gMNAF9vdZJywu5A6cF3pCWNQcAqniqQxbPfAcmeT4M5qHmlJLT7BwAMI8lRFcNT2B-IKKKHkDZzATsU_av3CYJyY5CcWj8lyavlINhUylm8uu4/s320/septembris+055.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka nakts.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinAmUQhkxeRVS4I_wqV80pGwGW-iUBnJjaHpYh9zrAECRncXe1sGfg4EEmB6TGrQ2Q3Lddf0o7RUqyksavHgZCgvqpdpSDCk_SZ0LtQm_xQ93XfhGtNV7EjGxvrd246zZj2qX4SLfVfdQ/s1600/septembris+263.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinAmUQhkxeRVS4I_wqV80pGwGW-iUBnJjaHpYh9zrAECRncXe1sGfg4EEmB6TGrQ2Q3Lddf0o7RUqyksavHgZCgvqpdpSDCk_SZ0LtQm_xQ93XfhGtNV7EjGxvrd246zZj2qX4SLfVfdQ/s320/septembris+263.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka arī rudens ir skaists.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhWpmmZx2PAzL1PvuW4UqS7HTKxS8jeHrGQfSFbllK1C7M0QUTVxXRGL5Bx1mGgAFM1sR4Abl4fAvFrs40kz22c-Zgyo7Q-B0nplik-aJs25NjFqsWftq04ioHMblmulqBTGHF-h6V9wqA/s1600/septembris+274.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhWpmmZx2PAzL1PvuW4UqS7HTKxS8jeHrGQfSFbllK1C7M0QUTVxXRGL5Bx1mGgAFM1sR4Abl4fAvFrs40kz22c-Zgyo7Q-B0nplik-aJs25NjFqsWftq04ioHMblmulqBTGHF-h6V9wqA/s320/septembris+274.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka zaļš.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgfjDTMeTgL3u_6NIjSQMYFnNdCe25FRkHXoTmjtIuzz7WCUORxaua2HL_RGK0RcFfw_zI1VHKYjzK6jyowe4USCqJvu5_WFON8zw0SEa4XiYnJiKcXxLjfSTSaIggEI6N5NXz9YEcmr6Q/s1600/Alina+fotosesija+046.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="207" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgfjDTMeTgL3u_6NIjSQMYFnNdCe25FRkHXoTmjtIuzz7WCUORxaua2HL_RGK0RcFfw_zI1VHKYjzK6jyowe4USCqJvu5_WFON8zw0SEa4XiYnJiKcXxLjfSTSaIggEI6N5NXz9YEcmr6Q/s320/Alina+fotosesija+046.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka tur ir silti.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj8jFEJVtP-vzDMe3S-D_XwxcDiLMPTJnWn4JTHdPo3nte-yRIPQvkaKteaQ6gxnAuKV8I_yeR-lH4naZB21fhwhenMewdFafnhZyIr0SFUxKTUsVBGkGKV9xmRbtXeiUQr_XvCtig5A60/s1600/Alina+fotosesija+047.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj8jFEJVtP-vzDMe3S-D_XwxcDiLMPTJnWn4JTHdPo3nte-yRIPQvkaKteaQ6gxnAuKV8I_yeR-lH4naZB21fhwhenMewdFafnhZyIr0SFUxKTUsVBGkGKV9xmRbtXeiUQr_XvCtig5A60/s320/Alina+fotosesija+047.JPG" width="195" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka es viņus mīlu.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGwsfspGgwGLh6hqtzkk9SLLS8VXC9wl_ARjlbkvEiPntkJ9p9TFeifvuq5OmaiBWSvoSSdXrRIH4MOUQE6ZxFBseCEyh8F3q6mMDBKBma4Vq2UNfCNNfnLHhnXfPIotIBt-HhOfQb9Pc/s1600/Alina+fotosesija+060.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgGwsfspGgwGLh6hqtzkk9SLLS8VXC9wl_ARjlbkvEiPntkJ9p9TFeifvuq5OmaiBWSvoSSdXrRIH4MOUQE6ZxFBseCEyh8F3q6mMDBKBma4Vq2UNfCNNfnLHhnXfPIotIBt-HhOfQb9Pc/s320/Alina+fotosesija+060.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka gaisma.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmXyhjJ2R_kg-K7-y2QwujOg6ukefQaUcIDkcgNofCrAgAoIitRgDragozqczoFCvqCEU2nfzSuwFqthfT4RDm9nS6fBeOXeqvIAbjEDfOMSJl3VDu8iMaGGg59Cuc8rMVISW02JFkbls/s1600/Alina+fotosesija+068.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhmXyhjJ2R_kg-K7-y2QwujOg6ukefQaUcIDkcgNofCrAgAoIitRgDragozqczoFCvqCEU2nfzSuwFqthfT4RDm9nS6fBeOXeqvIAbjEDfOMSJl3VDu8iMaGGg59Cuc8rMVISW02JFkbls/s320/Alina+fotosesija+068.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka auksts rīts.</td></tr>
</tbody></table><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4qA22dvaW6wk6g3bvmRXRcQVzWtun03JglzLOA9TPf0xs8VbHPgnotUPQeFr8maY7dP8Jkxw3UWPINu-MFg0Ytz4p-QGL_xierBMCzLg2Y4L8fhxhkfCkjygqatu4piMUeH0xPgSTn_I/s1600/kooo+002.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="214" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4qA22dvaW6wk6g3bvmRXRcQVzWtun03JglzLOA9TPf0xs8VbHPgnotUPQeFr8maY7dP8Jkxw3UWPINu-MFg0Ytz4p-QGL_xierBMCzLg2Y4L8fhxhkfCkjygqatu4piMUeH0xPgSTn_I/s320/kooo+002.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Tāpēc, ka domas.</td></tr>
</tbody></table>ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2498849350230848636.post-5547142267535817892011-03-01T14:25:00.000-08:002011-03-01T14:25:42.630-08:00Smaidu.Smaidu.<br />
Saprotu, ka man viss vēl ir priekšā, aptveru (mēģinu aptvert) cik patiesībā viss ir...IR.<br />
Nav svarīgi kas notika vakar, nav svarīgi kas notiks rīt. Priekš tam mums ir atmiņas un sapņi. Vai var paskatīties atpakaļ un nenožēlot nevienu dienu?Es domāju, ka nevar, ka nevarēja. Tas kas ir bijis, lai arī cik traki ir bijis, tā ir pieredze, pateicoties kurai es esmu tāda, kāda esmu. Es esmu bagāta, tāpēc, ka man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Man ir tik daudz fantastisku atmiņu.Un man ir tik milzīgs prieks, ka man ir cilvēki, kuri šīs atmiņas devuši. Es esmu laimīga. Patiešām laimīga.ilzehttp://www.blogger.com/profile/14434521226771427035noreply@blogger.com0