VIEGLĀK ELPOT

Likās,ka paliek vieglāk elpot,ka smagums no krūtīm paceļas un lido prom. Tur smieties bija viegli. Ar basajām pēdām pa smiltīm, just, ka tuvojas lietus. Roku maigi noglaust gar smilgām un ieraudzīt zāles smaržu. Apgulties pļavā veroties zilajās debesīs. Redzēt pāri lidojošus putnus un izjust brīvību. Uzlēkt uz kāda mākoņa malas un redzēt pasauli no augšas. Tur cilvēki kā mazi,muļķīgi radījumi kaut kur skrien un kaut kur steidzas, pašiem nesaprotot kur. Vērojot pati attopos,ak esmu viens no cilvēkiem un kaut kur skrienu, kaut ko daru, pati nesaprotot ko.Vai ir grūti apstāties? Un atbilde ir - jā. Tā īsti nedomāt par to kurp doties un kāpēc, bet vienkārši iet. Iet līdz sajust sāpes papēžos no asās zāles,kas iegriezusies dziļi vecajās rētās. Laikam ejot paliek vieglāk, bet pie malas apstājoties atskatīties, atmiņas kā āmurs smagi sit. Tad krītot nekurienē pazūdi pa gabaliņam vien. Kādā brīdī saproti,ka  nekad vairs nebūsi tas kas agrāk, ka viss vairs nebūs tā kā agrāk! Tad asaras sāk plūst pār vaigiem, jo pat kritienam vairs spēka nepietiek.Gaisu piepilda tukšums un sajūtu vairs nav. Pazudis gan prieks kas bija sākumā, gan skumjas kas pēc tam. Desmit centimetrus virs zemes, pilnīgā klusumā. Viss atkal sāksies ar vieglu vēja pūsmu un sajutīsi rasas lāsi zālē agrā rītausmā. Pavisam lēni, lenām garā diena pildīsies ar ēnām. Tad sejā atkal parādīsies smaids. Pa vecajām pēdām ejot ceļš vieglāks šķiet. Tik nepieļaut tās pašas kļūdas,lai pa ceļu ejot vieglāk elpot šķiet.

NEVER HAPPILY EVER AFTER

Galvā milzīga domu putra, kas uz doto brīdi neļauj pat gulēt.
How can I love when can I can't even move when i'm thinking about love?
Vai ar pus otru gadu lielu atstarpi pietiek, lai atkal gribētu satikt kādu? Kādu kura skavās iemigt? Kā būt pārliecinātam, ka esi tam gatavs? Jā, protams, labajiem mirkļiem jā, bet kas nāk pēc tam? Un kur paliks bailes vienā brīdī pamosties un saprast, ka blakus neviena nav. Iespējams tās ir vienkārši bailes atkal iemīlēties, jo pēc pēdējās reizes nervu sistēma vēl joprojām nav īsti atkopusies?
Mums sen būtu jābūt sapratušiem, ka nepastāv nekāds ''happily ever after'' un ''they died at the same day'''. Kāpēc mēs vienmēr noticam tām pasakām, jo galu galā, labākajā gadījumā, pēc 20 gadu kopdzīves, kad visa veida pievilkšanās būs pazudusi, vienīgais dēļ kā neizšķirsies bus bailes no tā, ka citu vienkārši neatradīsi.
Un jau atkal, vai ir jēga vēl vienam never happily ever after?

PĀRSLAS

Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Es atceros kā tagad, stāvu pie loga un skatos kā lielās, pūkainās pārslas krīt. Atceros kā māja smaržo pēc piparkūkām un mandarīniem. Kā braucām pie Sandras tantes un nāca salavecis, un nesa dāvanas, un visi skaitīja dzejoļus. Tā bija tā īstā Ziemassvētku sajūta. Bet pienāk brīdis, kad pazūd sajūta un cilvēki. Vairs nav bērnu smieklu un bezgalīgas skaitām pantiņu straumes, tik lielas, ka beigu beigās pietrūkst dāvanu.
Kā mazs bērns, es joprojām gaidu tās lielās un pūkainās pārslas, jo tad vismaz kaut kas šķiet tā pat kā agrāk, bet tikai uz brīdi, lai gan varbūt ar to brīdi uz brīdi arī pietiek.

PARADISE

SAY(ALL I NEED)

Here's something to the people who try their hardest to be good enough for everyone.
Who spend hours reading random quotes to find the right one.
Who listen to the same song dozens of times, because the lyrics mean a lot.
Who deserve so much more than they get and are willing to fight for it.
And who's wish upon a shooting star was wasted on someone that will never care.

I'm here. I live. I love.

WHERE IS MY MIND?

Gāju uz ezeru un netālu no dzelzsceļa sliedēm bija bariņš mazu bērnu. Viņi rotaļājās ap milzīgu kartona kasti kuru, acīmredzot, bija izvilkuši no turpat stāvošās miskastes. Gāju viņiem garām un smējos (par sevi, nevis viņiem), jo atceros, ka kad biju maza darīju kaut ko līdzīgu un bija vienalga ko cilvēki domā. Tagad vienīgais kādēļ tuvojos atkritumu tvertnei ir lai izmestu savas atmiņas. Manā istabā, par to, ka esmu bijusi maza, liecina vien pāris bērnības fotogrāfijas un mīksto rotaļlietu maiss, kas noslēpies kaut kur zem gultas.
Gāju garām tiem bērniem un atcerējos kā ar draudzenēm lasījām pienenes un citas pavasara puķes un uz LSPA kopmītņu trepēm mēģinājām tās notirgot pa 0,20 sant. katrai tantei kas gāja garām (ar onkuļiem vienkārši mamma neļāva runāt). Atceros kā sēdējām sētā līdz vēlai naktij un būvējām ''štābiņus'', un glābām kaķēnus. Ložņājām pa kokiem un nekāpām lejā. Mamma stāstīja, ka sauca mani pusdienās (tieši tā pat kā visas pārējās mammas, bļaujot pa logu), bet es nenāku un nenāku.Nu ko, viņa paliek dusmīga un nāk man pakaļ, bet es izrādās sēžu kokā un ķiķinu par to, ka mamma dusmīga.Viņa mani esot mēģinājusi aizsniegt, bet es pakāpos vēl augstāk. Kā viss beidzās es tā arī nesapratu, laikam jau, ka aizgāju mājās un kārtīgi dabūju pa kaklu. ;D
Tāpēc es smējos par sevi, par to, ka biju tik pat bezrūpīga kā tie kuriem likās, ka kartona kaste ir milzīgs tanks. Gribās viņiem pateikt, lai neizaug tik ātri, jo labāk ir būt mazam. Tāpēc, ka tad kad bijām mazi lielākās sāpes izjutām tad, kad tika nobrāzti ceļgali. Tad mamma bija varonis, jo vienmēr tika ar visu galā.
Tagad konfektes ir pārvērtušās cigaretēs un limonādes alkoholā. Aizsargāties vairs nenozīmē tikai uzvilkt ķiveri galvā, lai nesasistos.Un vienīgā apreibinošā viela vairs nav klepus sīrups.
Te es esmu, desmit dienas no savas pilngadības. Un kāpēc es gribēju ātrāk izaugt? Kur man bija prāts?