FEELING

Rokas apvijušās ap ķermeņiem eksperimentē, meklējot vietu kas iekārdina visvairāk.Maigi skūpsti pāraug mežonīgos tajā brīdī, kad tevi satver aiz vidukļa un piespiež cieši pie sienas, tik cieši, ka esi bezspēcīga šī mežonīgā radījuma priekšā.Uz galda stāvošās mantas visas kā viena ir uz zemes. Vienalga par troksni.Esi tikai Tu un Viņš. Iekāre.Maigs lūpu pieskāriens, tik maigs, ka gandrīz nevar just.Viņš jūk prātā. Rokas matos. Lūpas, kakls, krūtis, viduklis...
Atelpa.
Agrai rīta gaismai vīdot viņš atglauž tavus matus.Atver acis. Pirksti slīd pār vaigu, tālāk pa kaklu, roka maigi apķer plecu.Skatiens. Pirksti maigiem pieskārieniem slīd pār muguru, līdz beidzot ar plaukstu viņš tevi pievelk sev cieši klāt. Jūti viņa smaržu.
Miegs.

UZ NEPAREIZĀ CEĻA

Te nu es esmu, nomaldījusies no visa kam jebkad esmu ticējusi.Šķiet, ka nekam nav nozīmes.Līst asaras.Nožēlojami.Liekas, ka esmu kaut kur tumsā, bet blakus nav neviena, kas parādītu ceļu. Lai gan zinu, ka ir, bet tomēr nav. Viss ir savādāk. Grūtāk. Un man sasodīti sāp. Viss sabrūk manu acu priekšā, sapņiem pārvēršoties pelnos.Un es ar visiem spēkiem turos pie pēdējā, kas palicis, cerot nepazaudēt to, kas palīdz man izdzīvot.
Kad zeme zem kājām pazūd, blakus jābūt kādam, kas palīdz nostāvēt.

ALL WE ARE

Sasodīts! Man pietrūkst, ļoti. Grūtākā dienas daļa ir apzināties, ka nesatikšu viņus.

FADE AWAY

Kāds ir noslēpies starp segām un spilveniem.Cik grūti ir saņemt sevi rokās, sapurināt un vēl papildus tam visam iepļaukāt sevi, lai beidzot saprastu, ka šobrīd es čakarēju tikai savu dzīvi, savu nākotni. Stundām ilgi sēžu uz palodzes mēģinot saprast, kas es esmu.Atrast sevi starp visu, kas ir man apkārt. Es gribu prom, bet šoreiz tālāk, daudz tālāk.Tik tālu, ka nevaru atgriezties. Ja godīgi- es negribu atgriezties. Nekad agrāk nav bijis tik liels vienalga. To  var attiecināt uz visiem un visu. Tukšums. Piedodiet tie, kurus esmu sāpinājusi. Pārtrūkst stīga... un viss paliek kluss...

SAULAINĀS DIENAS

Lūdzu? Patiešām lūdzu savu daļu vasaras! Tur ir patiešam labi. Sēdēju pie pirts un vēroju horizontu, gremdējos pagājušajā vasarā, un ar katru brīdi ar vien vairāk man likās, ka no stūra iznāks Alīna ar tējas krūzi.Man viņas tur pietrūkst.
Es izbaudīju šodienu un man patika. Kaut arī biju tur tik neilgi, man pietika. Tur man paliek labāk, tur tik ļoti nesāp... Man atliek tikai aizbraukt un visas manas sliktās emocijas pagaist kā nebijušas, it kā nekas nebūtu bijis. Es esmu ''tīra''!
Grr.

Katram cilvēkam ir sava vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo.

Daļa no dvēseles. Katru dienu izvēlies patiesību ar kuru dzīvot.Bet katru dienu labprātāk izvēlētos to vēlēšanos, pēc kuras visvairāk alksti.Izvēlies.Izvēle ir viegla.Cik viegli ir tad, kad ir viegli? Tev saka:,, Ej dzīvē ar smaidu!'' , bet dažkārt tā vien šķiet, ka vairs nekad nespēsi pasmaidīt.Tad, kad nekas nav tā kā ir jābūt. Visbiežāk, lai cik dīvaini tas nešķistu, mēs šaustām paši sevi.Mēs esam nelaimīgi tāpēc, ka neļaujam sev būt laimīgiem.Visā ir viens noslēpums. Laimīgam ir jāiemācās būt pašam. Ir jāiemācās piedot otram, galu galā, ir jāiemācās sadzīvot pašam ar sevi, pieņemt sevi. Un tad, kad būsi piedevis pats sev un pieņēmis visu, kā ir, Tu pat nepamanīsi, ka esi izdzīvojis savu kvēlāko vēlēšanos.

Ar mani mazliet klusuma un nakts. Ieelpo pavasara nakti, tev patiks.

Stāsts ar laimīgām beigām.

Smaids visas dienas garumā, vairs nav bail, ka būs nepatīkami stāvēt skolas vestibilā apmainoties nicīgiem skatieniem. Tik viegli un patīkami.
Pie vainas, drīzāk, par palīgu, sestdienas nakts kur ēdām krūtsgalus un lecām ledainā baseinā. Te tagad ir miers, miers viscaur ķermenim, vēlos, lai tā arī paliek. Tagad atkal ir labi. Un vairāk man nav ko teikt.


Un tad tavs smaids,
Kā mirdzošs stars,
Parādījās acu priekšā.
Neredzams citam,
Bet pazīstams man.
Atkal jutos laimīga,
Kā agrāk.
Kad visas mazās lietas likās lielas,
Bet ezers bija okeāns.