trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

UZ NEPAREIZĀ CEĻA

Te nu es esmu, nomaldījusies no visa kam jebkad esmu ticējusi.Šķiet, ka nekam nav nozīmes.Līst asaras.Nožēlojami.Liekas, ka esmu kaut kur tumsā, bet blakus nav neviena, kas parādītu ceļu. Lai gan zinu, ka ir, bet tomēr nav. Viss ir savādāk. Grūtāk. Un man sasodīti sāp. Viss sabrūk manu acu priekšā, sapņiem pārvēršoties pelnos.Un es ar visiem spēkiem turos pie pēdējā, kas palicis, cerot nepazaudēt to, kas palīdz man izdzīvot.
Kad zeme zem kājām pazūd, blakus jābūt kādam, kas palīdz nostāvēt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru