Gāju uz ezeru un netālu no dzelzsceļa sliedēm bija bariņš mazu bērnu. Viņi rotaļājās ap milzīgu kartona kasti kuru, acīmredzot, bija izvilkuši no turpat stāvošās miskastes. Gāju viņiem garām un smējos (par sevi, nevis viņiem), jo atceros, ka kad biju maza darīju kaut ko līdzīgu un bija vienalga ko cilvēki domā. Tagad vienīgais kādēļ tuvojos atkritumu tvertnei ir lai izmestu savas atmiņas. Manā istabā, par to, ka esmu bijusi maza, liecina vien pāris bērnības fotogrāfijas un mīksto rotaļlietu maiss, kas noslēpies kaut kur zem gultas.
Gāju garām tiem bērniem un atcerējos kā ar draudzenēm lasījām pienenes un citas pavasara puķes un uz LSPA kopmītņu trepēm mēģinājām tās notirgot pa 0,20 sant. katrai tantei kas gāja garām (ar onkuļiem vienkārši mamma neļāva runāt). Atceros kā sēdējām sētā līdz vēlai naktij un būvējām ''štābiņus'', un glābām kaķēnus. Ložņājām pa kokiem un nekāpām lejā. Mamma stāstīja, ka sauca mani pusdienās (tieši tā pat kā visas pārējās mammas, bļaujot pa logu), bet es nenāku un nenāku.Nu ko, viņa paliek dusmīga un nāk man pakaļ, bet es izrādās sēžu kokā un ķiķinu par to, ka mamma dusmīga.Viņa mani esot mēģinājusi aizsniegt, bet es pakāpos vēl augstāk. Kā viss beidzās es tā arī nesapratu, laikam jau, ka aizgāju mājās un kārtīgi dabūju pa kaklu. ;D
Tāpēc es smējos par sevi, par to, ka biju tik pat bezrūpīga kā tie kuriem likās, ka kartona kaste ir milzīgs tanks. Gribās viņiem pateikt, lai neizaug tik ātri, jo labāk ir būt mazam. Tāpēc, ka tad kad bijām mazi lielākās sāpes izjutām tad, kad tika nobrāzti ceļgali. Tad mamma bija varonis, jo vienmēr tika ar visu galā.
Tagad konfektes ir pārvērtušās cigaretēs un limonādes alkoholā. Aizsargāties vairs nenozīmē tikai uzvilkt ķiveri galvā, lai nesasistos.Un vienīgā apreibinošā viela vairs nav klepus sīrups.
Te es esmu, desmit dienas no savas pilngadības. Un kāpēc es gribēju ātrāk izaugt? Kur man bija prāts?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru