Galvā milzīga domu putra, kas uz doto brīdi neļauj pat gulēt.
How can I love when can I can't even move when i'm thinking about love?
Vai ar pus otru gadu lielu atstarpi pietiek, lai atkal gribētu satikt kādu? Kādu kura skavās iemigt? Kā būt pārliecinātam, ka esi tam gatavs? Jā, protams, labajiem mirkļiem jā, bet kas nāk pēc tam? Un kur paliks bailes vienā brīdī pamosties un saprast, ka blakus neviena nav. Iespējams tās ir vienkārši bailes atkal iemīlēties, jo pēc pēdējās reizes nervu sistēma vēl joprojām nav īsti atkopusies?
Mums sen būtu jābūt sapratušiem, ka nepastāv nekāds ''happily ever after'' un ''they died at the same day'''. Kāpēc mēs vienmēr noticam tām pasakām, jo galu galā, labākajā gadījumā, pēc 20 gadu kopdzīves, kad visa veida pievilkšanās būs pazudusi, vienīgais dēļ kā neizšķirsies bus bailes no tā, ka citu vienkārši neatradīsi.
Un jau atkal, vai ir jēga vēl vienam never happily ever after?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru