Viens no dīvainajiem vakariem, kad smaidu bez iemesla. Tas ir tik labi, sen tā nav bijis. Ir Marts, semestra vidus.Pēc dažām dienām, aprit vesels gads, kopš esam tā pa īstam.
Es kā vienmēr ar savām random domām, nespējot neko sakarīgi noformulēt.
Jā es esmu.Es esmu šeit.Tēja.
Esmu sapratusi, ka rakstīšana ir kļuvusi par manu daļu, par manu palīgu izturēt.Un pēdējos mēnešus rakstīšana bija tā kas mani turēja, vismaz, kaut kādās, cilvēciska saprāta robežās. Tad nu lai iet. Padalīšos. Tikai kušš. Noslēpumi.
Laiks
Tas ir laiks, kas sit pa taustiņiem
mums it kā liekot saprast, piedot,
atgriezties no tālienes.
No jauna atkal mīlēt, mīlēt, mīlēt,
iespējams, pat mūžīgi.
Bez atbildes;
Vai spēka pietiks un cik tas viss ir iespējams?
Atkal akordiem pa seju sitot,
drebuļiem pa ādu.
No bezizejas.
Bet spēka pietiek tikai vienu reizi pateikt :
,,Piedod, bet būšu tava pagātne.''
Saule spīd tāpat un likās kāds to ieraudzīs.
Uz sekundi likās, ka aizies, pazudīs,
lai vairs nekad nesastaptos ar šīm skumjām, kaunu.
Es lūdzu tikai vienu, otru dienu parastas, cilvēka laimes.
Tikai tava ēna paliek man kā piemiņa, par tavām emocijām.
Samīcīta salvete.
Likteņa spēlēta, nežēlīga rulete.
Aizej?!
Lai būtu tā.
Tad es atkal savas sāpes notēlošu priekā.
Šo var pārprast, bet nevajag.Patiess no sirds.
Draugam.
Tu esi mans rīts.
Mana tikko aususī saule.
Mana pēcpusdienas svelme un rasas veldze vakarā.
Mans gaiss ko elpot un asaras ko liet.
Tu esi mans domu okeāns,
Mana pazaudētā jūras zvaigzne.
Viena zvaigzne debesīs un milioniem visumā.
Tu esi mana tagadne un būsi mana nākotne.
Manis izteikts vārds, nepiemērotā brīdī.
Mana piedošana.
Tu esi mans viss un nekas.
Mans patiesais un vienīgais.
Ir vēl dikti daudz, bet no tiem, šie ir mīļākie. Jo nozīmīgākie pašai.
Galvenais ir neuztvert visu pārāk padziļināti, tad vieglāk noķert manu domu.
Grr.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru