otrdiena, 2011. gada 8. marts

random

Pazust starp acu skatieniem un nepateiktiem vārdiem.Kluss.Iemaldos savā zemapziņā, cerībā redzēt prieku...cerība piepildās. Atminos sevi, divus gadus atpakaļ un man paliek slikti.Tagad varu pasist sev uz pleca un teikt ''malacis''. Ir darītas visneiedomājamākās lietas, ja uzskaitīšu, paliks kauns. Tad bija tik jautri, tagad atskatos un brīnos, ka vispār esmu dzīva. Īstenībā, visa bērnība bija viena traka padarīšana, nesaprotu kā mana māte nesajuka prātā ar mani.
Regulāri noķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst bērnudārza.Īpaši diendusas, nesaprotu, kāpēc es tad nekad negulēju, tas taču ir tik forši. Gribās vēlreiz izbaudīt to brīvību kas bija tad. Lēkāt pa peļķi, kad uz tevi skatās ar smaidu, nevis šķībi lūr it kā tu būtu galīgi izkūkojis prātu. Tāpēc gumijnieki, jo tie man atgādina, ka var lēkāt pa peļķēm.

I will never forget. I will live my life.
Pļukš.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru